Kā pagātne cīnās un dzīvo mūsos

Režisora Terensa Malika drāma „Dzīvības koks” ir vizuāli un garīgi baudāms mākslas darbs, kas atklājas pamazām.
Filmas izstieptais, filozofiskais ievads, iespējams, var izraisīt zināmu garlaikošanos, tomēr pēc tā noskatīšanās ar smalku pavedienu sāk raisīties vaļā spēcīgais sižeta kamols. Stāsts, kas sākumā piesaka sevi kā neatbildamu, kontekstuāli neuztveramu jautājumu, klasiskas mūzikas un brīnišķīgu dabas ilustrāciju sajukums, negaidītā veidā rāmiem soļiem kļūst dzīvs un saprotams.
„Dzīvības koks” ir mūsdienīga arhitekta pusmūža vecumā fantāziju un atmiņu ceļojums uz bērnību, sākot no piedzimšanas līdz pieaugšanai. Kino atainota 50-to gadu amerikāņu ģimene, kurā dominē autoritārs, profesionālās darbības sfērā izgāzies vīrietis, kam ir trīs dēli- trīs kopēja prieka un bēdu brāļi. Māte, kontrastā pret despotisko tēvu, audzina savus bērnus, mācot tiem mīlestību, lēnprātību un mieru. Vecākā dēla Džeka apziņā veidojas pretrunu konflikts, kas pubertātes vecumā nobriest mātes un tēva attiecību un audzināšanas modeļu disonanses dēļ.
Spēcīga psiholoģiska drāma, kas sevišķi uzrunās tos, kuri tic, ka pagātne dzīvo mūsos vienmēr, un tos, kuri vēlas atšķetināt, cik liela loma personības konstruēšanā ir ģimenei.