pirmdiena, 2012. gada 5. marts

Sirdsfilma

Ir viena filma, ko es mīlu. Daudzas man ļoti patīk, daudzas es uzskatu par vienkārši izcilām, bet ir viena, ko mīlu. Droši vien tādas jūtas rodas, kad pašos savas dvēseles dziļumos saproti, ka esi saņēmis filmas vēstījumu un spēj izjust ļoti patiesu empātiju pret varoņiem, kaut kādā mērā pat identificējoties ar tiem. Varbūt arī šāds apstāklis saistāms ar to, ka tā ir viena no pirmajām, kas mani tik spēcīgi uzrunāja, iespējams, tā ir mana pirmā mīlestība, ko nekad neaizmirsīšu.
Filma ir dziļa. Smieklīgi traģiska un skumji komiska, aizkustinoša līdz smiekliem caur asarām. Scenārija autoriem bija 26 un 28 gadi, kad viņi to uzrakstīja, un, lai gan vislielākos laurus 1998. gadā visās apbalvošanas ceremonijās plūca Džeimsa Kamerona iespaidīgais „Titāniks”, arī šī filma saņēma divas apzeltītas statuetes- tieši par iepriekšminēto scenāriju un 2. plāna lomas atveidotāja veikumu. Ak, jā, es runāju par filmu... „Good Will Hunting”.
„Good Will Hunting” ir vēstījums par jaunu, ārkārtīgi apdāvinātu vīrieti, kam piemīt izcilas matemātiskas spējas un nepārspējama atmiņa. Diemžēl Vils ir piedzimis nelabvēlīgos apstākļos- bārenis, kura tuvākie cilvēki viņa bērnību darījuši par posta un nežēlības pilnu vidi. Viņa draugi, viņa „brāļi” ir tādi paši ielu bērni, ar tiem viņš kopā dzer aliņu, spēlē beisbolu un piekauj savus nelabvēļus no pretējām kaujas nometnēm. Tādējādi šajā cilvēkā saduras divas polāras pasaules- no vienas puses izcilas prāta dotības un intelektuālisms, no otras- raupjā, ciniskā un reizēm pat apkārtējai videi draudīgā daba. Taču viņam tiek dota iespēja mainīt savu dzīvi- pateicoties jau minētajai atjautībai, viņš tiek ievests jaunā pasaulē, kurā viņš saņem nenovērtējamu velti – patiesu sapratni un draudzību. Bet vai Vils, ielu bandu bērns, spēs pieņemt šo nenosveramo dāvanu?
Šo filmu ir ieteicams noskatīties tāpēc, ka tā māca cilvēcību. Tā signalizē uz mūsu pašu bērnības sāpīgajiem punktiem, par kuriem mēs parasti nevēlamies runāt, bet apaudzējam ar ironijas vai ciniskuma kārtiņu, lai izliktos lieli un gudri. Mēs nevaram noliegt savas sāpes. Bet mēs varam tās saprast un tādā veidā ārstēt. „Good Will Hunting” piemīt šis dziedinošais efekts.

P.S. Aizmirsu pieminēt, ka filmas scenārija autori un galveno lomu atveidotāji ir jaunie un „zaļie” Mets Deimons un Bens Afleks. Otrā plāna lomas izpildītājs ir Robins Viljamss.




pirmdiena, 2012. gada 9. janvāris

otrdiena, 2012. gada 3. janvāris

Brīnumainā melnbaltā kino pasaule

Ja gribi redzēt smalku, vēderu kutinošu, taču ne vulgāru humoru, iepazīties ar skaistiem, emocionāliem un cilvēcīgiem varoņiem, priecāties kopā ar viņiem, dusmoties uz tiem un galu galā apzināties, ka esi iemīlējies, piedevām izjust kaut ko līdzīgu tai mūsdienās grūti notveramajai elegancei, ko saprata pirmie kinomīļi... tad tev bez šaubām jānoskatās filma „The Artist”, kuras režisors un scenārija autors ir francūzis Mišels Hazanavičus.

Kas šo filmu padara tik īpašu? Veids, kā skatītājs tiek ievests brīnumainajā, smalkajā mēmā, melnbaltā kino pasaulē, kad šarmantie aktieri ar neskaitāmajām, dzīvajām mīmikām, spilgtajiem žestiem un veiklajiem deju soļiem radīja ilūziju par citādu- skaistāku un pilnvērtīgāku pasauli. Šis ceļojums bija kā garda medusmaize, kura laikā smiekli mijās ar asarām. Filmas galvenais varonis- skatītāju mīlulis Džordžs Valentīns- ir izcils mēmā kino aktieris. Auditorija nav spējīga pretoties viņa valdzinājumam- nedz filmā atainotie skatītāji, nedz „The Artist” skatītājs. Enerģiskums, vitalitāte un pašapzinīgums ir trīs īpašības, kas veido Džordža Valentīna kodolu filmas ievaddaļā. Šajā skaistajā posmā, atrodoties apbrīnas un skatītāju mīlestības virsotnē, Džordžs sastop graciozu un smalku, bet mērķtiecīgu un ambiciozu meiteni vārdā Pepija Millere. Viņu iepazīšanās pamazām atplaukst brīnišķās, maigās jūtās, taču nepielūdzamais laika rats ievieš savas korekcijas- Holivudā dzimst skaņu kino, kas kā likteņa zvans vēsta nenovēršamu mēmā kino bojāeju.

„The Artist” ir filma, kuras laika nerodas vēlme ērti ieslīgt mīkstajos kinoteātra krēslos ar popkorna tūtu labajā, bet kolas pudeli-kreisajā rokā. „Mākslinieks” ir emocijām krāšņs mākslas darbs, kas parāda to smalko līdzjūtības, garīgā skaistuma un cilvēcīgas mīlestības uzvaru, kas uz mūsdienās bieži sastopamajām kino fona nezālēm ir kā nupat uzplaukusi maiga roze.



otrdiena, 2011. gada 1. novembris

Neparedzamā ārprāts un skaistums

Spraigs un neparedzams sižeta ceļojums sagaida spāņu režisora Pedro Almodovara drāmā/trillerī „Āda, kurā es dzīvoju”.
Ārkārtīgi talantīgs ārsts, kuru attēlo sieviešu kaisles objekts Antonio Banderass, piedzīvo virkni traģisku notikumu- automašīnas ugunsgrēkā zaudē savu skaisto sievu un neilgi pēc tam arī vienīgo meitiņu Normu. Personīgo nelaimju nomocīts, viņš nolemj izgudrot mākslīgo ādu, kas ir aizsargāta pret uguni, insektu kodieniem un citām kaitēm, bet viņa eksperiments pārvēršas par apsēstību ar nesaskatāmām beigām.
Filmas garumā darbība pārceļas no tagadnes uz sešu gadu vecu vēsturi, kas pamazām, pievilcīgā spriedzi uzturošā veidā atklāj noslēpumus, kuri no paša sākuma ir pārklāti ar miglainības plīvuru. Galvenie varoņi, ko ataino jau iepriekšminētais Banderass un smalka spāņu kinozvaigzne Elēna Anaija, ir vizuāli ļoti saskanīgs un simpātisks pāris. Anaija, iejūtoties nedrošās un neparedzamās pacientes Veras lomā, atgādina biklu, notvertu dzīvnieku ar milzīgām, baiļpilnām acīm. Filma sagādā ne mazums pārsteigumu un personīgi mani tās garumā reti pameta neziņas sajūta par to, kas varētu notikt nākamajās pāris epizodēs. Mīklām pilnā „Āda, kurā es dzīvoju” liek aizdomāties par mūsu identitāti un svešu cilvēku ielaušanos tās telpā. Kurā mirklī mēs topam par apkārtējo izmēģinājuma trusīšiem? Kurā mirklī nozīmīgie, labie mērķi pēkšņi var kļūt sasniedzami un attaisnojami ar ārprātīgu, nežēlīgu rīcību?
Subjektīvi man filma atgādināja bērnībā iecienītās košļājamās gumijas „Shock”, kam raksturīga salda virskārta un negaidīts, dedzinošs pildījums. Interesanti, vai tās joprojām var iegādāties, kaut kā sen nav redzētas.

svētdiena, 2011. gada 30. oktobris

Āboli un ābeles

Mātes un meitas sarežģīto attiecību līkloči ir amerikāņu 2007. gada filmas „Georgia Rule” galvenais jautājums.
Skumji komiska noskaņa pavada visas filmas darbības. Kalifornijas iedzīvotāja ar šķietami veiksmīgu dzīvesstilu- vīru- bagātu un dāsnu advokātu- un pieaugušu meitu, kurai nupat jāstājas universitātē, „apbalvo” savu vienīgo bērnu ar vasaras „brīvdienām” pie autoritārās vecmāmiņas Džordžijas ASV lauku ciematiņā. Nesamežģīts sižets, kas viegli varētu pārvērsties vieglā komēdijā par pusaudzes nedienām, spirināšanos pretī apkārtējai pasaulei un galu galā likumsakarīgai pieaugušas dzīves apjēgšanai, tomēr atklājas kā samilzušu paaudžu attiecību problēmu šķetināšana.
Džordžijas ģimenē normālu indivīdu nav, un, iespējams, situācija daļēji izveidojusies tik sarežģīta tāpēc, ka smagais famīlijas krusts laiku laikos turējies uz sievietes- lepnās, enerģiskās un valdonīgās Džordžijas- pleciem, kuru iepriekš, kā var nojaust, veidojusi ne mazāk sarežģīta dzīves pieredze. Apprecējusies ar alkoholiķi, audzinājusi meitu, kas kļuva par alkoholiķi, un nu sirmgalves nākamais uzdevums ir iepazīt un pāraudzināt savu cinisko, izlutināto, neparedzamo, palaidnīgo un piedauzīgo mazmeitu.
Raksturu krāsainība filmā ir apveicama- atainotie varoņi ir prātā paliekoši un stingri katrs sava tēla ietvarā. Vienkāršā dzīve ciematiņā, iepriekš nepieredzēta cilvēcība, vecmāmiņas striktie, bet nozīmīgie likumi un prasības pamazām laužas galvenās varones pasaules redzējuma konstrukcijā, kas balstās uz neticības un neuzticības pamatiem. Bet kas bijis šo pamatu īstais celtnieks?
„Georgia rule” ir bagāta ar komiskām detaļām, tomēr tā ir arī gana aizkustinoša, lai nāktos šķirties no kāda papīra kabatlakatiņa, it sevišķi, ja esi māte vai meita. Tomēr „Georgia rule” nebūt nav par sāpēm un attiecību sarežģītību vien. Filma ir par piedošanu un par mūsu otrajām iespējām, par piedzimšanu, ko mums dāvā rūgta patiesība un ceļa sākšanu no nulles punkta.

sestdiena, 2011. gada 29. oktobris

Pusnakts Parīzē

"Pusnakts Parīzē" ir viena no pēdējā laikā skaistākajām, valdzinošākajām un šarmantākajām romantiskajām komēdijām.
Lūk, kāpēc es to iesaku: http://www.easyget.lv/kultura/read/42149/