Skumji komiska noskaņa pavada visas filmas darbības. Kalifornijas iedzīvotāja ar šķietami veiksmīgu dzīvesstilu- vīru- bagātu un dāsnu advokātu- un pieaugušu meitu, kurai nupat jāstājas universitātē, „apbalvo” savu vienīgo bērnu ar vasaras „brīvdienām” pie autoritārās vecmāmiņas Džordžijas ASV lauku ciematiņā. Nesamežģīts sižets, kas viegli varētu pārvērsties vieglā komēdijā par pusaudzes nedienām, spirināšanos pretī apkārtējai pasaulei un galu galā likumsakarīgai pieaugušas dzīves apjēgšanai, tomēr atklājas kā samilzušu paaudžu attiecību problēmu šķetināšana.
Džordžijas ģimenē normālu indivīdu nav, un, iespējams, situācija daļēji izveidojusies tik sarežģīta tāpēc, ka smagais famīlijas krusts laiku laikos turējies uz sievietes- lepnās, enerģiskās un valdonīgās Džordžijas- pleciem, kuru iepriekš, kā var nojaust, veidojusi ne mazāk sarežģīta dzīves pieredze. Apprecējusies ar alkoholiķi, audzinājusi meitu, kas kļuva par alkoholiķi, un nu sirmgalves nākamais uzdevums ir iepazīt un pāraudzināt savu cinisko, izlutināto, neparedzamo, palaidnīgo un piedauzīgo mazmeitu.
Raksturu krāsainība filmā ir apveicama- atainotie varoņi ir prātā paliekoši un stingri katrs sava tēla ietvarā. Vienkāršā dzīve ciematiņā, iepriekš nepieredzēta cilvēcība, vecmāmiņas striktie, bet nozīmīgie likumi un prasības pamazām laužas galvenās varones pasaules redzējuma konstrukcijā, kas balstās uz neticības un neuzticības pamatiem. Bet kas bijis šo pamatu īstais celtnieks?
„Georgia rule” ir bagāta ar komiskām detaļām, tomēr tā ir arī gana aizkustinoša, lai nāktos šķirties no kāda papīra kabatlakatiņa, it sevišķi, ja esi māte vai meita. Tomēr „Georgia rule” nebūt nav par sāpēm un attiecību sarežģītību vien. Filma ir par piedošanu un par mūsu otrajām iespējām, par piedzimšanu, ko mums dāvā rūgta patiesība un ceļa sākšanu no nulles punkta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru