pirmdiena, 2011. gada 14. novembris
Raimonda Paula mūža rats kinoteātrī "Splendid Palace"
Dokumentālā filma par latviešu dzīvo leģendu: http://www.easyget.lv/kultura/read/42585/
otrdiena, 2011. gada 1. novembris
Neparedzamā ārprāts un skaistums
Spraigs un neparedzams sižeta ceļojums sagaida spāņu režisora Pedro Almodovara drāmā/trillerī „Āda, kurā es dzīvoju”.
Ārkārtīgi talantīgs ārsts, kuru attēlo sieviešu kaisles objekts Antonio Banderass, piedzīvo virkni traģisku notikumu- automašīnas ugunsgrēkā zaudē savu skaisto sievu un neilgi pēc tam arī vienīgo meitiņu Normu. Personīgo nelaimju nomocīts, viņš nolemj izgudrot mākslīgo ādu, kas ir aizsargāta pret uguni, insektu kodieniem un citām kaitēm, bet viņa eksperiments pārvēršas par apsēstību ar nesaskatāmām beigām.
Filmas garumā darbība pārceļas no tagadnes uz sešu gadu vecu vēsturi, kas pamazām, pievilcīgā spriedzi uzturošā veidā atklāj noslēpumus, kuri no paša sākuma ir pārklāti ar miglainības plīvuru. Galvenie varoņi, ko ataino jau iepriekšminētais Banderass un smalka spāņu kinozvaigzne Elēna Anaija, ir vizuāli ļoti saskanīgs un simpātisks pāris. Anaija, iejūtoties nedrošās un neparedzamās pacientes Veras lomā, atgādina biklu, notvertu dzīvnieku ar milzīgām, baiļpilnām acīm. Filma sagādā ne mazums pārsteigumu un personīgi mani tās garumā reti pameta neziņas sajūta par to, kas varētu notikt nākamajās pāris epizodēs. Mīklām pilnā „Āda, kurā es dzīvoju” liek aizdomāties par mūsu identitāti un svešu cilvēku ielaušanos tās telpā. Kurā mirklī mēs topam par apkārtējo izmēģinājuma trusīšiem? Kurā mirklī nozīmīgie, labie mērķi pēkšņi var kļūt sasniedzami un attaisnojami ar ārprātīgu, nežēlīgu rīcību?
Subjektīvi man filma atgādināja bērnībā iecienītās košļājamās gumijas „Shock”, kam raksturīga salda virskārta un negaidīts, dedzinošs pildījums. Interesanti, vai tās joprojām var iegādāties, kaut kā sen nav redzētas.
Ārkārtīgi talantīgs ārsts, kuru attēlo sieviešu kaisles objekts Antonio Banderass, piedzīvo virkni traģisku notikumu- automašīnas ugunsgrēkā zaudē savu skaisto sievu un neilgi pēc tam arī vienīgo meitiņu Normu. Personīgo nelaimju nomocīts, viņš nolemj izgudrot mākslīgo ādu, kas ir aizsargāta pret uguni, insektu kodieniem un citām kaitēm, bet viņa eksperiments pārvēršas par apsēstību ar nesaskatāmām beigām.
Filmas garumā darbība pārceļas no tagadnes uz sešu gadu vecu vēsturi, kas pamazām, pievilcīgā spriedzi uzturošā veidā atklāj noslēpumus, kuri no paša sākuma ir pārklāti ar miglainības plīvuru. Galvenie varoņi, ko ataino jau iepriekšminētais Banderass un smalka spāņu kinozvaigzne Elēna Anaija, ir vizuāli ļoti saskanīgs un simpātisks pāris. Anaija, iejūtoties nedrošās un neparedzamās pacientes Veras lomā, atgādina biklu, notvertu dzīvnieku ar milzīgām, baiļpilnām acīm. Filma sagādā ne mazums pārsteigumu un personīgi mani tās garumā reti pameta neziņas sajūta par to, kas varētu notikt nākamajās pāris epizodēs. Mīklām pilnā „Āda, kurā es dzīvoju” liek aizdomāties par mūsu identitāti un svešu cilvēku ielaušanos tās telpā. Kurā mirklī mēs topam par apkārtējo izmēģinājuma trusīšiem? Kurā mirklī nozīmīgie, labie mērķi pēkšņi var kļūt sasniedzami un attaisnojami ar ārprātīgu, nežēlīgu rīcību?
Subjektīvi man filma atgādināja bērnībā iecienītās košļājamās gumijas „Shock”, kam raksturīga salda virskārta un negaidīts, dedzinošs pildījums. Interesanti, vai tās joprojām var iegādāties, kaut kā sen nav redzētas.
Abonēt:
Ziņas (Atom)