Raimonda Paula mūža rats kinoteātrī "Splendid Palace"

Dokumentālā filma par latviešu dzīvo leģendu: http://www.easyget.lv/kultura/read/42585/

Neparedzamā ārprāts un skaistums

Spraigs un neparedzams sižeta ceļojums sagaida spāņu režisora Pedro Almodovara drāmā/trillerī „Āda, kurā es dzīvoju”.
Ārkārtīgi talantīgs ārsts, kuru attēlo sieviešu kaisles objekts Antonio Banderass, piedzīvo virkni traģisku notikumu- automašīnas ugunsgrēkā zaudē savu skaisto sievu un neilgi pēc tam arī vienīgo meitiņu Normu. Personīgo nelaimju nomocīts, viņš nolemj izgudrot mākslīgo ādu, kas ir aizsargāta pret uguni, insektu kodieniem un citām kaitēm, bet viņa eksperiments pārvēršas par apsēstību ar nesaskatāmām beigām.
Filmas garumā darbība pārceļas no tagadnes uz sešu gadu vecu vēsturi, kas pamazām, pievilcīgā spriedzi uzturošā veidā atklāj noslēpumus, kuri no paša sākuma ir pārklāti ar miglainības plīvuru. Galvenie varoņi, ko ataino jau iepriekšminētais Banderass un smalka spāņu kinozvaigzne Elēna Anaija, ir vizuāli ļoti saskanīgs un simpātisks pāris. Anaija, iejūtoties nedrošās un neparedzamās pacientes Veras lomā, atgādina biklu, notvertu dzīvnieku ar milzīgām, baiļpilnām acīm. Filma sagādā ne mazums pārsteigumu un personīgi mani tās garumā reti pameta neziņas sajūta par to, kas varētu notikt nākamajās pāris epizodēs. Mīklām pilnā „Āda, kurā es dzīvoju” liek aizdomāties par mūsu identitāti un svešu cilvēku ielaušanos tās telpā. Kurā mirklī mēs topam par apkārtējo izmēģinājuma trusīšiem? Kurā mirklī nozīmīgie, labie mērķi pēkšņi var kļūt sasniedzami un attaisnojami ar ārprātīgu, nežēlīgu rīcību?
Subjektīvi man filma atgādināja bērnībā iecienītās košļājamās gumijas „Shock”, kam raksturīga salda virskārta un negaidīts, dedzinošs pildījums. Interesanti, vai tās joprojām var iegādāties, kaut kā sen nav redzētas.

Āboli un ābeles

Mātes un meitas sarežģīto attiecību līkloči ir amerikāņu 2007. gada filmas „Georgia Rule” galvenais jautājums.
Skumji komiska noskaņa pavada visas filmas darbības. Kalifornijas iedzīvotāja ar šķietami veiksmīgu dzīvesstilu- vīru- bagātu un dāsnu advokātu- un pieaugušu meitu, kurai nupat jāstājas universitātē, „apbalvo” savu vienīgo bērnu ar vasaras „brīvdienām” pie autoritārās vecmāmiņas Džordžijas ASV lauku ciematiņā. Nesamežģīts sižets, kas viegli varētu pārvērsties vieglā komēdijā par pusaudzes nedienām, spirināšanos pretī apkārtējai pasaulei un galu galā likumsakarīgai pieaugušas dzīves apjēgšanai, tomēr atklājas kā samilzušu paaudžu attiecību problēmu šķetināšana.
Džordžijas ģimenē normālu indivīdu nav, un, iespējams, situācija daļēji izveidojusies tik sarežģīta tāpēc, ka smagais famīlijas krusts laiku laikos turējies uz sievietes- lepnās, enerģiskās un valdonīgās Džordžijas- pleciem, kuru iepriekš, kā var nojaust, veidojusi ne mazāk sarežģīta dzīves pieredze. Apprecējusies ar alkoholiķi, audzinājusi meitu, kas kļuva par alkoholiķi, un nu sirmgalves nākamais uzdevums ir iepazīt un pāraudzināt savu cinisko, izlutināto, neparedzamo, palaidnīgo un piedauzīgo mazmeitu.
Raksturu krāsainība filmā ir apveicama- atainotie varoņi ir prātā paliekoši un stingri katrs sava tēla ietvarā. Vienkāršā dzīve ciematiņā, iepriekš nepieredzēta cilvēcība, vecmāmiņas striktie, bet nozīmīgie likumi un prasības pamazām laužas galvenās varones pasaules redzējuma konstrukcijā, kas balstās uz neticības un neuzticības pamatiem. Bet kas bijis šo pamatu īstais celtnieks?
„Georgia rule” ir bagāta ar komiskām detaļām, tomēr tā ir arī gana aizkustinoša, lai nāktos šķirties no kāda papīra kabatlakatiņa, it sevišķi, ja esi māte vai meita. Tomēr „Georgia rule” nebūt nav par sāpēm un attiecību sarežģītību vien. Filma ir par piedošanu un par mūsu otrajām iespējām, par piedzimšanu, ko mums dāvā rūgta patiesība un ceļa sākšanu no nulles punkta.

Pusnakts Parīzē

"Pusnakts Parīzē" ir viena no pēdējā laikā skaistākajām, valdzinošākajām un šarmantākajām romantiskajām komēdijām.
Lūk, kāpēc es to iesaku: http://www.easyget.lv/kultura/read/42149/

Kā pagātne cīnās un dzīvo mūsos

Režisora Terensa Malika drāma „Dzīvības koks” ir vizuāli un garīgi baudāms mākslas darbs, kas atklājas pamazām.
Filmas izstieptais, filozofiskais ievads, iespējams, var izraisīt zināmu garlaikošanos, tomēr pēc tā noskatīšanās ar smalku pavedienu sāk raisīties vaļā spēcīgais sižeta kamols. Stāsts, kas sākumā piesaka sevi kā neatbildamu, kontekstuāli neuztveramu jautājumu, klasiskas mūzikas un brīnišķīgu dabas ilustrāciju sajukums, negaidītā veidā rāmiem soļiem kļūst dzīvs un saprotams.
„Dzīvības koks” ir mūsdienīga arhitekta pusmūža vecumā fantāziju un atmiņu ceļojums uz bērnību, sākot no piedzimšanas līdz pieaugšanai. Kino atainota 50-to gadu amerikāņu ģimene, kurā dominē autoritārs, profesionālās darbības sfērā izgāzies vīrietis, kam ir trīs dēli- trīs kopēja prieka un bēdu brāļi. Māte, kontrastā pret despotisko tēvu, audzina savus bērnus, mācot tiem mīlestību, lēnprātību un mieru. Vecākā dēla Džeka apziņā veidojas pretrunu konflikts, kas pubertātes vecumā nobriest mātes un tēva attiecību un audzināšanas modeļu disonanses dēļ.
Spēcīga psiholoģiska drāma, kas sevišķi uzrunās tos, kuri tic, ka pagātne dzīvo mūsos vienmēr, un tos, kuri vēlas atšķetināt, cik liela loma personības konstruēšanā ir ģimenei.

Divpadsmit nikni vīrieši krievu gaumē

Pasaulslavenā krievu režisora Nikitas Mihalkova 2009. gada filma „12” liek paskatīties uz pasauli no divpadsmit dažādu lielās kaimiņvalsts iedzīvotāju skatupunkta.
„12”, kas ir amerikāņu 1957. gada filmas „12 Angry Man” rimeiks, stāsta sākumā divpadsmit tiesas piesēdētājiem Maskavā tiek dots šķietami viegli veicams uzdevums- ir jāizlemj kāda 18 gadus veca čečenu jaunieša liktenis, kurš tiek apsūdzēts sava audžutēva slepkavībā. Visas tiesā uzrādītās liecības un argumenti norāda uz jaunekļa vainu, tāpēc dominējošajai piesēdētāju daļai lēmuma pieņemšana šķiet ārēji elementāra procedūra. Bet kas notiek, ja divpadsmit atšķirīgu vīriešu vidū viens piedāvā uz situāciju paskatīties no iekšpuses? Notiek, lūk, kas.
Divpadsmit ar strauju dzīves tempu un pienākumiem apauguši vīrieši paliek skolas sporta zālē uz veselu diennakti un dalās savā neatkārtojamajā dzīves pieredzē, kas kopā ar jaunajiem pierādījumiem arī liek pieņemt vienu vai otru pozīciju attiecīgā lēmuma pieņemšanā. No karstasinīga, stereotipiski domājoša krievu tautības šofera līdz dzīvesgudram un mierīgam, bet uzstājīgam zinātniekam, no temperamentīga kaukāziešu ķirurga līdz dziļdomīgam ebrejam, no izlutināta memmesdēliņa producenta līdz sirmam ciema iedzīvotājam- visi stāsta varoņi savā daudzkrāsainībā un pieredzes bagātībā dalās, izraisot pamīšus te garšīgus smieklus, te skumjas asaras.
„12” ir audiovizuāli pārliecinoša filma- darbība sporta zālē mijas ar kadriem no jaunieša cietuma kameras un no viņa atmiņām par bērnību un karu Čečenijā, bet, pateicoties pārdomātajam audio materiālam, dažbrīd skatītājs pavisam negaidīti tiek pārcelts no miera pozas nervu kutinošas spriedzes apstākļos.
Filma „12” parāda Krievijas galvaspilsētas mūsdienu realitāti, kurā apvienojušās slāvu, austrumu un eiropeiskas saknes. Lai gan internacionāla un „eiropeizējusies”, slāvu tautības karstais un sirsnīgais temperaments ir dzīvs un „12” ir brīnišķīga tā ilustrācija.